Uz darbu ar vienu, pa mežu – ar citu

Lēmums, pa kurieni ar velosipēdu brauksiet, arī būs labākais vadmotīvs divriteņa iegādē

Diāna Kārkliņa

laikraksts „Diena� 07.05.2011.

Iksezonas velomānija ir atsākusies, ielas, parku un mežu takas ir pilnas velosipēdistu. Ja vēl neeat paspējuši šādu braucamrīku iegādāties arī sev, bet vēlaties piebiedroties plašajai kājminēju sabiedrībai, veloeksperti iesaka uz divriteņu veikalu doties ar skaidrību par to, pa kurieni ar velosipēdu brauksiet. Tikai pēc tam nāk visas citas „fīčas�, kas jāzina par velosipēda tehniskajiem parametriem.

Transports vai mači

„Visi, kas atnāk, vispirms klasiski saka – man vajag tādu velosipēdu, lai brauktu darba dienās uz darbu, nedēļas nogalēs uz jūru, varbūt sacensībās un arī kādos ceļojumos. Plus lai ir lēti un lai labi ripo,� par cilvēku vēlmi iegūt „visu vienā� smaida veikalu Viss atpūtai dabā jeb uzņēmuma Gandrs veloeksperts Emīls Krišjānis. „Bet praksē ir tā, ka veikalā normāls klients apjūk.� Izdomāt, vai divritenis pārsvarā tiks lietots kā transporta līdzeklis vai kā sacensību rīks, aicina arī veikalu Fans velosipēdu divīzijas menedžeris Juris Mikulens. „Bieža kļūda ir tā, ka cilvēks grib sasteigt, neizstāsta pārdevējam līdz galam savas vajadzības vai ir iedomājies, ka viņam vajag to, kas viņam īstenībā neder. Piemēram, draugu iespaidā nopērk kalnu divriteni, lai gan pamatā brauc pa pilsētu. Sākot braukt tikai jūt, ka izvēle nav bijusi pareiza,� viņš teic.

Abi speciālisti iesaka pirms velosipēda iegādes izbraukt ar to kādu aplīti, kā arī neturēties par katru cenu pie saviem pieņēmumiem un uzticēties pārdevējiem, kuri veloveikalos esot ļoti zinoši. Viņi mācēs piemeklēt divriteni ar pircējam atbilstošu rāmja izmēru, lai braucot nesāpētu mugura vai nebūtu citu neērtību, tāpat pratīs izskaidrot velosipēdu klašu atšķirības. „Zemāka un līdz ar to lētāka divriteņu klase nenozīmē, ka velosipēds ir slikts, tas nozīmē, ka tas ir atbilstošs noteikta tipa braucējam,� skaidro E. Krišjānis. Jebkurš brends velosipēdu sistēmas (tajās ietilpst ātrumpārslēgs, zobratu bloks utt.) ražo atbilstoši dažādām klasēm: zemākā un lētākā ir Turney, tad nāk Altus, Acera, Alivio, kas ir vidējās, tautas klases riteņi par aptuveni Ls 200–300, pēc tam seko Deore, kas ir pāreja no tautas klases uz sporta slieksni, un visbeidzot LX, SLX, XT, XTR – šīs klases domātas sportam.

Plaša izvēle

Runājot par velosipēdu iedalījumu atbilstoši to pielietojumam, arī tas ir visai bagātīgs. Divi galvenie veidi ir kalnu divriteņi jeb MTB un pilsētas velosipēdi. MTB konstruēts tā, lai izturētu lielāku slodzi un braukšanu ne vien pa asfaltu, bet arī pa kalniem, dubļiem, smiltīm, mežu, stāsta J. Mikulens. Kalnu divriteņiem ir 26 vai 29 collu rati (pēdējie gan ir populārāki ASV, ne Eiropā), platas riepas ar izteiktu protektoru, daudz ātrumu un sportiska uzsēde – pieplakšana pie rāmja braucot gan mazina pretestību, gan saudzē muguru no triecieniem, ja braukšanas virsma ir nelīdzena. Uz pilsētas velosipēda varēs sēdēt stalti, rati būs lielāki – 28 collas, amortizators būs ne vien priekšējam ratam, bet arī platajam sēdeklim, stūre būs regulējama, būs arī, piemēram, dubļusargi, bagažnieks u.tml. „Pilsētas velosipēds domāts vienveidībai, tas ir ērts tāliem gabaliem, savukārt MTB ir mazāks un manevrēt spējīgāks,� raksturo J. Mikulens.

Citi divriteņu veidi paredzēti specifiskākam pielietojumam: šosejas velosipēds, kas ir viegls, ātrs, ar tievām riepām (tiesa, jāuzmanās no to pārsišanas uz mūsu bedrainajiem ceļiem), trekingbaiki, kas ir fitnesa velosipēdi, tāpat arī tūrisma divriteņi, velosipēdi braukšanai pa BMX vai downhill trasēm utt.

Lai gan arvien populārāki kļūst pilsētas divriteņi, jo īpaši – lietotie, par universālāko velosipēdu J. Mikulens dēvē Latvijā visiecienītāko MTB. „To var viegli pielāgot braukšanai pa jebkuru segumu,� viņš pamato. Savukārt E. Krišjānis par universālākajiem uzskata hibrīdklases velosipēdus, kas līdzinās padomju laika Tūristam – arī ar tiem var braukt gan pa mežu, gan pa asfaltu, tiem nav tik agresīvas uzsēdes kā MTB, ir regulējams stūres augstums un lieli 28 collu rati, turklāt cenu atšķirības ar kalnu divriteņiem tikpat kā nav.

Superlēti, superdārgi

Lai cik vilinoša varētu šķist daža laba lielveikalā izlikta divriteņa cena, veloeksperti tomēr liek aiz auss – labāk riteni pirkt veloveikalā un par lielāku summu, jo tā arī norāda uz labāku kvalitāti un izturību. E. Krišjānis ir skarbs: „Superlētie divriteņi ir kaut kāds pašnāvības ierocis, tiem nav nevienas normālas detaļas. Rāmis diez vai lūzīs, bet pārslēdzēji un rumbas… Labāk pakrāt un nopirkt par Ls 200.� J. Mikulens piebilst – profesionālu servisu, garantijas apkopes varēs piedāvāt veloveikals, taču ne supermārkets. Lētajiem riteņiem turklāt detaļas ir no paša lētākā gala, kādu veloveikalos nav, tāpēc, ja kaut kas salauzts un jānomaina, tas var beigu beigās izmaksāt dārgāk nekā pats ritenis. 

Un kā ar superdārgajiem velosipēdiem, kas maksā pāris tūkstošus? Vai ir vērts krāt tādam? Eksperti teic – ja cilvēks brauc sacensībās un skaidri zina, ko no riteņa vēlas panākt, tad jā. „Tas ir tāpat kā ar jebkuru citu sporta aprīkojumu. Jo nopietnākā līmenī sporto, jo nopietnāk pievērsies tehniskajai pusei,� saka J. Mikulens. Šie dārgie velosipēdi ir ļoti labas sporta sacīkšu „mašīnas�, un to atšķirība no vidējā līmeņa divriteņiem slēpjas vieglumā (titāna vai karbona rāmis), precizitātē, kas ļauj gan zibenīgi pārslēgt ātrumus arī pret kalnu braucot, gan regulēt amortizāciju, piemēram, ar lock-out sistēmu. Atšķirības būs arī riteņa ģeometrijā – jo tas dārgāks, jo uzsēde sportiskāka, pielāgojoties aerodinamikai. Protams, ja finanses atļauj un ambīcijas prasa, šādu velosipēdu var pirkt arī tikai priekš laiskas brīvdienu pavizināšanās, taču jārēķinās, ka arī serviss un detaļu maiņa, kas ar laiku skar visus velosipēdus, dārgajiem riteņiem izmaksās proporcionāli vairāk.

Komplektēt divriteni uz vietas veikalā tā vietā, lai nopirktu jau gatavu, gan nav vērts, ja nu vienīgi tiem, kas profesionāli pārzina velotehniku un zina, ko grib, bet gatavā veidā atrast nevar. „Komplektējot velosipēds būs 20-25% dārgāks,� tā J. Mikulens. Vislabākais – nopirkt gatavu riteni, pabraukt ar to, saprast, kas nepatīk, un tad šīs nepatīkamās detaļas nomainīt. Tā tiek darīts ar pusi iegādāto velosipēdu.

…………………………

Kas jāzina par velodetaļām?

Rāmis

Dzelzs ir lētākais velorāmja materiāls, bet īpaši vairs netiek izmantots. Dominē alumīnijs, kura viegluma pakāpi norāda cipari 5000, 6000, 7000. Dārgajiem velosipēdiem rāmis būs no pavisam vieglā titāna vai karbona. Jo ritenis dārgāks, jo tam būs sportiskāka uzsēde, taču to, vai rāmis ir labs vai slikts, uz aci pateikt nevar, ir jāpabrauc. Rāmim jābūt braucēja augumam atbilstošā izmērā, un, jo braucejs mazāks, jo rāmja trubu leņķis būs šaurāks. Nopietnie ražotāji (Cube, Felt, Kelly’s u.c.) cenšas iztikt bez liekām trubām kā dizaina elementa, jo tas dod papildu svaru, kā arī bez mistiskas ģeometrijas, kad, piemēram, nav centrālās trubas, uz kā balstās sēdeklis.

Riepas

MTB riepas ir platas un ar izteiktu protektoru, lai ir laba saķere ar segumu. Uz asfalta to nevajag, tāpēc pilsētas ritenim riepas būs gludākas un šaurākas, lai labāk ripo. Jo „gudrāks� un dārgāks velosipēds, jo mazāk tam būs spieķu.

Amortizācija

Ratu dakšas var būt cietās (kā nereti mēdz būt pilsētas divriteņiem) vai amortizatoru dakšas, kuras savukārt dalās parastajās, ar atsperi, un eļļas, ar piepumpējamām gaisa kamerām, regulējamajās. Daudziem velosipēdiem ir lock-out sistēma, kas pie vajadzības, piemēram, uz līdzena ceļa, ļauj amortizāciju neizmantot; dārgajiem sporta riteņiem ir iespēja regulēt arī dakšas gājienu, tā ātrumu. 

Bremzes

Ir V veida bremzes, kāju bremzes, kad divriteni apstādina ar pedāli, un disku bremzes, kas, tāpat kā V bremzes, iedalās mehāniskajās un hidrauliskajās. Mehāniskās darbojas ar trosīti un ir cietākas, hidrauliskās – eslastīgākas un efektīvākas. Ja brauc sportiskā līmenī, vajadzētu izvēlēties disku bremzes, kas kalpo ilgāk, strādā precīzāk un nebojā riepu aplokus.

Ātrumpārslēgs

Kritēriji, pēc kā izvēlēties, ir ātrumu skaits un ražotājs (divi lielākie ir Shimano un Sram), kā arī, tāpat kā citām velodetaļām, klase. Pilsētas velosipēdiem ātrumu būs mazāk nekā kalnu divriteņiem. MTB arī viss ātrumpārslēgu detaļu mehānisms ir atsegts, lai būtu vieglāk iztīrāms, savukārt pilsētas velosipēdiem mēdz būt paslēpts rumbā, kas salūšanas gadījumā ir pārāk sarežģīts, lai remontētu – lētāk būs rumbu nomainīt.

Sēdeklis

Pilsētas tipa velosipēdam sēdeklis būs platāks un mīkstāks, MTB – šaurāks, cietāks. Sēdekli jāizvēlas sev komfortablu. Ļoti platam sēdeklim gan jāskatās, lai uz tā būtu ko likt, citādi tas būs neērts. Par optimālo uzskata 12–15 cm platu sēdekli. Nepieciešamības gadījumā to var nomainīt, tam var uzlikt gēla uzliku vai vilkt speciālas velobikses ar t.s. pamperu.

…………………..

Cik maksā divritenis?

Bērnu divritenis (12–16 collu, 2–6 gadus veciem bērniem): Ls 70 – 80, dārgākie – Ls 100–200

Pusaudžu divritenis (20–24 collu):  vienkāršāki, ar mazāk ātrumiem – ap Ls 100, dārgākie – Ls 200–300

Pilsētas divritenis: sākot no Ls 100 līdz Ls 1000 un vairāk; lētākie – ar vienu ātrumu

Kalnu divritenis: Ls 100– 6000 Ls un vairāk; lētākie – ar maz ātrumiem, bez amortizatoriem, vieglāk salaužami

Bērnu sēdeklītis: Ls 30–100

Velosipēdu cenas atkarīgas no izmantoto velokomponentu klases. Vidējais līmenis būs Akera vai Alivio klases divritenis par Ls 200–300.

………………………………

Kā izvēlējāties savu velosipēdu?

Uldis Rudaks, mūzikas žurnālists:

Parasti izvēlos velosipēdus ar lieliem riteņiem, lai ērti braukt pa pilsētu. Divriteņus mainu regulāri, jo nolietoju, vai kāds cits „aizņemas�, un parasti izvēlos no lietotajiem, kas vesti no ārzemēm, Holandes un maksā no 30 līdz 300 latiem. Gadu gaitā esmu izsecinājis, ka labākais ir tāds divritenis, kam ir bremzēšana ar pedāli kā vecos laikos un ātrumpārslēgs rumbā. Man šķiet, tie daudzie ātrumi, braucot pa pilsētu, ir lieki. Tie arī sarežģī velosipēda apkopi – ja nav ātrumpārslēga, tas nav jāremontē. Manam pašreizējam ritenim, kas mani īpaši neapmierina, tas, piemēram, tikko salūza. Tāpēc – jo vienkāršāk, jo labāk. Arī drošākā un lētākā veloatslēga ir kārtīga ķēde ar piekaramo atslēgu.

Iveta Lāce, t/c Spice direktore:

Velosipēdu nopirku pirms pāris gadiem pirms Rīgas velomaratona, kurā gribēju piedalīties un arī veiksmīgi piedalījos. Tad paļāvos uz profesionāļu ieteikumiem veloveikalā Trek. Zināju arī savu budžetu, kurā gribēju iekļauties, un nopirku specializētu sieviešu pilsētas velosipēdu ar dāmām pielāgotu sēdekli un sievišķīgu dizainu, bet tehniski, domāju, tas no citiem divriteņiem neatšķiras. Ar velosportu nopietni nenodarbojos, esmu vakaru un svētdienu braucēja, tāpēc arī īpaši neiedziļinos tehniskajos parametros. Vizinos pa Teikas veloceliņu, uz darbu gan nebraucu – tas mazliet par traku. Bet ar Spices kolēģiem plānojam sava prieka pēc piedalīties Jūrmalas, varbūt arī Rīgas velomaratonā, tā mums tāda tradīcija.

Intars Rešetins, Dailes teātra aktieris:

Vienreiz braucu sacensībās, bet nokritu, sapratu, ka tas ir pārāk traumatisks pasākums, un traumas īsti nevaru atļauties. Tagad pārsvarā braucu pa pilsētu. Man ir kalnu divritenis, bet to var viegli saregulēt braukšanai pilsētas režīmā. Pērkot divriteni, pamatā skatos uz cenu, kvalitāti, smagumu, arī krāsu, jo negribu braukt ar kaut ko ekstrēmi spilgtu, kā arī uz ātrumpārslēgiem un pedāļiem, jo tās ir tās jūtīgās lietas, kas visbiežāk plīst. Tagad velosipēdos esmu sācis orientēties pats, bet, pārkot pirmo riteni, paļāvos uz veloveikala darbiniekiem.