Latvijas izlases vecākais treneris Dinārs Doršs ar ASV izlasi Soldenā.

Informācijas resurss: infoski.lv 13.10.2014Sveiki, raksta Dinārs! Tagad jau jāsaka, ka gandrīz kā jau pierasts sacensību sezonu uzsāku pievienojoties ASV vīru izlasei gatavojoties pirmajam pasaules kausa (PK) posmam Soldenā. Esmu jau šeit Soldenā un rakstu ar mērķi informēt un pirms sezonas uzlādēt ar entuziasmu un darba sparu līdzīgi domājošus sev, tos kas ir treneri, sportisti, vecāki, slēpotāji, un visi tie, kurus šī lieta, kalnu slēpošana, aizrauj. Līdz pirmajam 2014/2015. gada sacensību sezonas PK posmam vēl divas nedēļas, var just, ka ASV komandas treneru galvās viena doma – daudz darāmā! Par to visu arī jums pastāstīšu, bet šoreiz varbūt nedaudz savādāk, ar nedaudz filozofiskāku pieskaņu šai lietai, ar domu, jo no citas puses skatoties, par to, ka Teds Ligetijs prot cept pankūkas esmu jau jums stāstījis, un to, ka viņš brauc ar “Head” pie kājām jūs jau arī zināt, kas nozīmē, ka lielos vilcienos jau nekas revolucionāri jauns te nenotiek, visi ir profesionāļi, kas dara savu darbu, kas ir pavisam ierasta lieta.


Teda Ligetija uzvarētāja kauss 2013.

Ņemot vērā augstāk pieminēto, manuprāt, būtu vērtīgi paskatīties uz lietām, nevis no aspekta, kas ir tas, kas notiek, bet kāpēc tas notiek? Ar kādu mērķi tas notiek, un kāda stratēģija būtu jārealizē, lai šo mērķi sasniegtu. ASV izlasei, kā jebkurai citai, protams, mērķis ir uzvarēt, un stratēģija lai šo sasniegtu, tādā elementārā līmenī protams, ir radīt labākus treniņu apstākļus saviem sportistiem, nekā tie ir konkurentiem. Amerikāņu gadījumā interesanti ir bijis pavērot kā viņi veido attiecības ar citām komandām pirms pasaules čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm, ar ko viņi sāk draudzēties, lai iegūtu priekšrocības nākotnē, tā ir vesela stratēģija, un to veidot brīžiem ir māksla. Šīs ir lietas, kuras nevaru tieši pajautāt ASV komandas vadībai, bet skaidri secinu, cieši novērojot viņus nu jau ceturto sezonu. Attiecības mums ir ļoti labas, bet tāpat nejautāju arī jautājumus par viņu sezonas budžetiem un summām, kas ir viens no priekšnosacījumiem šo mērķu sasniegšanai. Lai to visu aptvertu, ir jāsaprot, ka ir atsevišķas gan sieviešu, gan vīriešu izlases, kuras vēl sadalās gan ātruma, gan tehniskajās disciplīnās, kur katrai no šīm komandām ir sava programma. Tā ātri rēķinot, man šķiet, ka Latvijas izlases budžets būtu jāpareizina ar 30 vai 40, pat nepārspīlējot. Šis nozīmē, ka ja Kristapam kaut kas izdosies, un es tam ticu, latvieši ar maziem koka nazīšiem būs spējuši pieveikt nācijas, kuru arsenālā ir spēcīgas aviācijas. Jā ir skaidrs, ka tas nav lēti, un ka sasniegumiem ir nepieciešamas lielas investīcijas, gan naudas, gan laika izteiksmē, turpretim, šīm investīcijām ir pilnīgi neprognozējams iznākums, var sanākt, var arī nesanākt. Taču fakts ir arī tas, ka šādām investīcijām nav jēgas, ja to plānus nerealizē pareizie cilvēki, kas ir treneri, menedžeri, servisa cilvēki, visi tie, kam ir jābūt ne tikai kompetentiem, bet arī apveltītiem ar fanātismu, un ir sajūta, ka šādus šeit saticis esmu daudzus, un tie cilvēki iedvesmo arī mani.
Runājot par investīcijām un stratēģijām, manuprāt, lai sāktu kaut ko no tā veidot, vispirms ir jāapzinās tie resursi, kas ir pieejami, un jāatliek malā tie par kuriem gribas sapņot. Tad no tā, kas ir, jāsāk kaut kas veidot, un tad arī jādomā par stratēģijām. Stratēģija un mērķis šajā rakstā būs daudz pieminēti atslēgas vārdi, jo citādi visā, kas notiek un tiek organizēts, var izpalikt attīstība. Par šo tēmu nesen FIS sanāksmēs noklausījos ļoti interesantu lekciju ar nosaukumu “athletes long term development” jeb sportista attīstība ilgtermiņā, kurā liels uzsvars tika likts uz ļoti nesteidzīgu sportistu profesionālo attīstīšanos, un ar piemēriem parādīts tas, kā ir audzis pasaules klases atlētu vidējais vecums, ja to salīdzina ar 1980. gadiem, un kā ļoti biežos gadījumos bērni, kas U14 vai jaunākās vecuma grupās rāda pārsteidzoši augstu sniegumu, vēlāk vienkārši pazūd, bet par šo sīkāk varbūt kādā LSS seminārā. Tātad lai izveidotu kopīgu stratēģiju, būtu jānodefinē mērķi katrai darbībai, kā treniņam, vilciņa kausa sacensībām, treniņu braucienam uz ārzemēm, Latvijas kausam, Baltijas kausam, FIS utt. Šie mērķi var būt ļoti dažādi, gan klubu starpā, gan arī, protams vecāku, bet ja par tiem izdodas vienoties, tad rezultāts ilgtermiņā neizpaliek, protams, ar nosacījumu, ja šī izveidotā stratēģija ir bijusi pareizā attiecīgajā valstī. Un mums kopā ar LSS vadību jābūt tiem, kas visus šos mazos mērķus spēj pavērst un ieraudzīt kādā kopskatā, kas ļauj veidot pašiem savu stratēģiju.
Kā rezultātu jau kaut kam realizētam nākotnē, man gribētos redzēt sportiskos rezultātus, kuriem notic arvien vairāk jauno sportistu, kas skatās Latvijas izlases virzienā, un vecāku, kas skatās kalnu slēpošanas virzienā. Rezultāti jau mums ir un parādās arī jauni, kā spilgtu piemēru noteikti varam minēt brāļu Zvejnieku augošo rezultātu kopsakarību ar kluba “Virsotne” augošo dalībnieku skaitu. Tas ko gribēju pateikt ar šo ir, ka darbs LSS ir komandas darbs, un jo labāki un motivētāki būs šīs komandas spēlētāji, jo labākus rezultātus komanda sasniegs kopā – komanda kļūs lielāka un stiprāka. Vēl viens piemērs no augstāk pieminētās lekcijas par sportistu attīstību ilgtermiņā, bija elementāra, un ģeniāla atziņa, “Sportisti pārstāj sportot un beidz savas sportiskās karjeras tikai viena iemesla dēļ – viņi vairs nezin kāpēc lai turpina?!?” Tas savukārt nozīmē, ka visas šīs mūsu LSS komandas pats galvenais uzdevums ir palīdzēt atrast sportistiem un viņu vecākiem pareizo motivāciju, un atbildi uz jautājumu – kāpēc nodarboties ar kalnu slēpošanu? Tās atbildes katram var būt ļoti atšķirīgas, bet ticiet man, visi kuri šo atbildi ir atraduši, joprojām slēpo! Arī šajā kontekstā gribas pieminēt pozitīvo Mārtiņa piemēru, kurš šobrīd studē ASV, un pārstāv Aļaskas universitātes kalnu slēpošanas komandu, jo šķiet, ka arī gadījumā, ja Mārtiņam no Valmieras tomēr neizdosies kļūt par pasaules čempionu kalnu slēpošanā, viņam un viņa ģimenei nākotnē viss būs kārtībā.


Latvijas izlase (vēl ne Soldenā)…

Mums varbūt nav tik daudz līdzekļu mūsu sporta veidā kā lielvalstīm, bet mums ir cilvēki, un pietiekoši daudz iespēju. Man, protams, ir pavisam konkrētas idejas, kuras varam realizēt, bet domāju, ka par tām nākotnē. Šoreiz vēlējos nedaudz aizpeldēt ar domām cerībā, ka kāds iedziļināsies, un ka kādam tas var šķist interesanti. Klubu sanāksmes mums parasti ir ļoti konstruktīvas, kurās apspriežam konkrētus jautājumus, bet tik daudz nerunājam par idejām un perspektīvām, tāpēc pēc iepriekš rakstītā novēlu katram atrast savu pareizo atbildi uz jautājumu – kāpēc?, un palīdzēt to atrast arī saviem audzēkņiem un viņu vecākiem. Ticēsim, tad izdosies…

Ar cieņu,
Dinārs Doršs