Latvijas izlases vecākais treneris Dinārs Doršs ar ASV izlasi Soldenā.(2 raksts)

Informācijas resurss: infoski.lv 16.10.2014

Sveiki! Tātad turpinām iesākto. Soldenā situācija ar gaidāmajām PK sacensībām šobrīd neizskatās spīdoša. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, sniega apstākļi ir kā diena pret nakti, daudz ir kusis, klāt vēl nav snidzis, un ledājs manāmi grib atkāpties. Trenēties var, bet ne uz sacensību kalna, un ne īsti arī uz pamata treniņu kalna “ice-box” kuru parasti gatavojām, jo gribas tomēr pasaudzēt sportistu slēpes no akmeņiem. Par sacensību atcelšanu domāju, ka spriedelēt vēl pāragri, jo ar gudrajām FIS galvām, organizatoru darba spēku un tehniku panākt var daudz. Taču par šo brīdi domājot, ASV komanda kaļ plānus doties uz Šveici Sas Fee, kur apstākļi ir būtiski labāki. Tā tas notiek, pirms lēmums tiek pieņemts, tiek veikti telefona zvani, uz potenciālo vietu sūtīts pat savs cilvēks, kas visu novērtē objektīvi, un tad tiek pieņemts lēmums, vai pārcelšanās būs to investīciju vērta. Tāds plāns šobrīd pastāv, un tas droši vien apstiprināsies rīt, vienīgi Bode ir nolēmis palikt, un es domāju palikt ar viņu.


Sacensību kalns 2 nedēļas pirms sacensībām

Šodien (pirmdien) likām divas trases, jo loģika prasīja vienu likt uz kalna (zem tuneļa), kur ir pietiekoši sniegs, bet Teds vēlējās savu treniņu uz “ice box”, kas bija būtiski cietāks un ledaināks, taču ar lielu risku ciest no akmeņiem. Stāstu šo, jo argumenti Tedam par labu bija viņa paša sacītais, ka tāpat viņam līdzi ir 20 pāri slēpju, un ka dažas jau var noziedot. Tādēļ Teds trenējās uz cietā, bet akmeņainā, bet pārējie pavisam citā trasē, kur segums bija pamīksts, bet drošāks inventāram. Vēlāk dzirdēju, ka Teds 3 slēpju pārus esot piebeidzis, tad apsveiksim viņu arī ar to.
Treniņi Soldenā ne uz sacensību kalna

Šogad šajā nometnē līdzi ir vairāki tādi kā apmaiņas programmas treneri no ASV, kuri šeit ir līdzīgā statusā kā es. Tikai man jau jāsaka, ka viņi ir jauniņie, un šo to prasa arī man. Joprojām jūtos gandarīts par savu uzņemšanu šeit, arī ASV izlases treneri nu jau mūsu sadarbību atzīmē kā vēlamu un sauc par tradīciju. Dažkārt ir labi kaut vai periodiski sistēmā iepludināt jaunas asinis ar citu redzējumu un idejām. Runājot par tiem pārējiem “mācekļiem”, viņus uz šejieni komandē viņu klubi, kas sedz arī viņu izdevumus tā lai tie negultos uz ASV izlases pleciem, un ar motivāciju iegūt pieredzi, kuru pēc tam izmantot savā darbā trenējot klubu sportistus. Aprunājoties sapratu, ka tie ir dažādu kategoriju treneri, kas strādā ar dažāda vecuma sportistiem vecumā no 13 līdz 21. Arī šī nav slikta doma kuru nākotnē adaptēt varētu arī mēs, dzīvosim, redzēsim, šajā jautājumā pirmais atrisināmais lielums ir mērķis un personīgā motivācija, pēc tam varēšana un atbilde uz mūsu galveno jautājumu – kāpēc to vajag?

Vēl viena ļoti laba lieta, par kuru šodien uzzināju, ASV izlases vadība, galvenā trenera Sašas Rearika vadībā vēlā pavasarī ir organizējusi treniņu nometni amerikāņu jauniešiem kopā ar ASV izlases sportistiem, kuras programmā bijušas daudzas interesantas lietas, kas palīdz uzlabot savu braukšanas bāzi arī stiprākajiem, un ir akūti nepieciešama jauniešiem. Un ja tas ir iespējams pasniegt interesantā veidā, tam var būt ļoti laba nākotnes perspektīva. ASV gadījumā formāts ir bijis darbs grupās kur grupas dalībnieku sastāvā ir pa sportistam no U14, no U16, no FIS vecuma, no Ziemeļamerikas kausa līmeņa, un no izlases. Es noteikti skatos līdzīgā veidā ar nākotnes idejām par ciešāku sadarbību starp Latvijas izlasi pieaugušajiem ar labākajiem un motivētākajiem mūsu jauniešiem. Un arī uz šo jautājumu (kāpēc?) ir atbilde – tajā ASV projektā otrs pieaicinātais izlases treneris bija Bernds Brunners, kas ir Austrietis, viņš man stāstīja, ka gan ASV, gan ari Austrijā sāk rasties iztrūkums pēc labiem braucējiem. Rodas iespaids, ka jauniešu līmenī visi procesi notiek, cilvēki brauc ar slēpēm vairāk, braucieni uz kalniem tiek organizēti, klubu izmēri aug, bet no otras puses kvantitāte kaitē kvalitātei, un arvien grūtāk ir atrast labi sagatavotus un pats galvenais motivētus sportistus, kas vēlētos darboties tālāk jau pavisam nopietni. Protams, kā iemeslus šim faktam var pielikt arī mūsu laikmeta atkarības no datoriem, un citus laicīgos kārdinājumus. Šis vēlreiz nozīmē to, cik milzīga nozīme ir treneru darbam, kas tiek ieguldīts strādājot ar jauniešiem, un to, ka treneriem mūsu sportisti nav tikai jātrenē fiziski, bet jāmāca viņiem arī domāt…
Par to domāšanu un motivāciju es varu daudz rakstīt, un pamatot arī ar piemēriem, kur kā viens no šodien atzīmētajiem bija kārtējā pārliecināšanās par to, cik šie ASV izlases sportisti ir fokusēti uz to, kas viņiem jādara un to kāpēc viņi te vispār ir. Teds ir kā staigājoša enciklopēdija jautājumos par sportistu vārdiem un uzvārdiem, kas kādā gadā kaut ko ir uzvarējuši kalnu slēpošanā. Man liekas, ka viņš varētu nosaukt visus PK kopvērtējuma pjedestālus sākot no 1980-tajiem. Šodien pie pusdienām puiši sāka izaicināt viens otru ar jautājumiem par kalnu slēpošanas vēsturi, un man jāsaka, ka Teda zināšanas ir iespaidīgas. Viņš pats stāsta, ka jauniešu vecumā viņam ir bijusi fanātiska interese, kas ir stāsts par kladē līmētām bildītēm. Bet vēl interesantāk ir, kad viņi abi satiekas ar Bodi, un aprunā, to kurā gadā kurā trasē, kuram sportistam ir izdevies labs brauciens, tas tiek izrunāts līdz mazākajai detaļai. Otrs šodienas piemērs bija Rubija (tā ir iesauka sportistam, Ziemeļamerikas kausa milzu slaloma kopvērtējuma uzvarētājam), attieksmē pret treniņu. Sniega apstākļi nebija labi, un tur bija par ko žēloties, taču no viņa staroja tik pozitīva attieksme pret darbu, ka pēc astotā brauciena, kad Bernds sacīja, ka nu jau metam mieru, Rubijs atbildēja, ka grib nobraukt vēl pāris reizes, jo daži augšējie griezieni nesanāk kā gribētos. Bernds vairs neļāva, bet tas ļoti labi ilustrēja Rubija attieksmi pret darbu.


Dinārs un Teds braucot augšā ar gondolu

Jā, dators, man palīdz rakstīt šo rakstu un organizēt daudzas citas lietas savā darbā, bet kopumā ņemot datoru mums treneriem galīgi nepalīdz. Tādēļ nobeigšu šodien rakstīto ar vēl kādu aicinājumu – mācīsim mūsu sportistiem domāt un aicināsim ticēt saviem mērķiem, bet datorus, lai cik tas smieklīgi neiespējami neliktos, ļausim izmantot tikai šo mērķu sasniegšanai.

Cieņā, Dinārs.