Latvijas izlases vecākais treneris Dinārs Doršs ar ASV izlasi, sacensības …

Resurss: infoski.lv

Trekns amerikānisks izsauciens YEAH!!!…, vislabāk aprakstītu atmosfēru, kas šobrīd valda komandā. Tie, kas patiešām seko līdzi kalnu slēpošanas pasaulē notiekošajam būs redzējuši Teda Ligetija fantastisko uzvaru 1. PK posmā Soldenā. Pirmā neoficiālā informācija ir tāda, ka 2.75 sekundes atrāviens no otrās vietas milzu slalomā pēdējo reizi ir redzēts septiņdesmitajos, kad valdīja Stenmarks, un šāds atrāviens ir visu laiku septītais lielākais atrāviens visā kalnu slēpošanas PK vēsturē. Teds Ligetijs rāda brīnumus, viņš tiešām pierāda, ka ir labākais milzu slaloma meistars pasaulē un viens no labākajiem kalnu slēpotājiem kāds jebkad ir bijis. Viņa tehniku apbrīno visi, un pat līdz šim sīvākie konkurenti stipri lauza galvas, lai saprastu, kā Ligetijs spēj šādi braukt.


Pjedestāls Soldenā: 1. Teds Ligetijs, 2. Manfreds Moegls, 3. Marsels Hiršers

Bet man jau otro gadu bija šī iespēja piedalīties šajā uzvaras kaldināšanas procesā, par ko arī ,protams, zināms personīgs lepnums. Ar treneriem jau iepriekš biju sarunājis, ka pirmā brauciena laikā labprāt redzētu, kā notiek procesi startā, bet otrajā braucienā gribētu atrasties trasē, un tā arī darīju. Startā man galvenokārt interesēja kā starta treneris komunicē ar sportistiem, kā saņem ziņas no trases treneriem, kā uzrunā sportistus, kā uzmundrina tos. Bet trasē principā jau viss ir skaidrs, katrs trases treneris atbild par savu trases daļu, un caur rācijām sniedz informāciju sportistiem startā par to kā kur jābrauc, kā veicies citiem sportistiem. Stāvot trases redzamākajā daļā vienkārši ir vairāk iespējas redzēt braucienu, un just līdzi sportistiem, tādēļ izvēlējos būt trasē. Bet parasti katram trases trenerim ir savs konkrēts pienākums, un visi šie pienākumi kopā veido saskaņotu komandas darbu, kas nepieciešams lai vispār kādu rezultātu sasniegtu. Mans obligātais pienākums bija piedalīties iesildošās trases likšanā. Jau plkst., 7.00 no rīta bija jābūt kalnā, lai dotos likt iesildīšanās trasi, bet kā varbūt jūs redzējāt arī televīzijā, bija sasnidzis, redzamība bija slikta, un jaunā sniega sega bija par bīstamu, lai iesildītos trasē, tādēļ neviena no komandām trasi nelika, bet tāpat visi bija augšā, lai pārbaudītu situāciju, kaut arī tā bija prognozējama. Pats sacensību sākums arī nebija nemaz tik daudzsološs, jo sniegotie miglas mākoņi no rīta būtiski apdraudēja sportistu redzamību un sacensību vadība pat mirkli kavējās ar lēmumu sacensībām notikt vai nē, bet tomēr beigās viss risinājās pēc programmas. Laika apstākļi bija mainīgi, un pirmajā braucienā trase sākumā bija pat lēnāka, nekā nedaudz vēlākiem numuriem. Ja redzējāt Filipa Šoeghofera braucienu, kurš startēja ar 1. numuru, kas nemaz nebija tik slikts, redzējāt, ka trases beigās plakanajā daļā slēpes galīgi negāja uz priekšu, un līdz finišam gandrīz vai bija jāstumjas. Šis austriešu slēpotājs, kuram ar garantiju bija jābūt starp vismaz piecpadsmit labākajiem pat nekvalificējās otrajam braucienam. Teds Ligetijs startēja ar 5. Numuru, iegūstot solīdu atrāvienu no iepriekš startējošajiem, bet vēlāk startējošais Tomas Fanara, kurš startēja ar 12. Numuru, par dažām simtdaļām Ligetiju apsteidza. Startējot Fanaram redzamība bija būtiski uzlabojusies, kas noteikti atviegloja braukšanu, tādēļ arī neviens no ASV komandas īpaši nesatraucās par rezultātiem, un gaidīja otro braucienu kā jaunu sacensību, kurā visam jāizšķiras. Pirmajā braucienā teicami nostartēja arī Tims Džitlofs, Varneram Nikersonam kvalificēties neizdevās, bet Robijam Kelijam diemžēl izstāšanās. Diezgan bāli nostartēja krievi, biju domājis, ka Maitakovs brauks pārliecinošāk, jo treniņos viņš tiešām demonstrēja labu milzu slaloma meistarību, bet tomēr Eiropas kausa kopvērtējuma uzvarētājam šī trase un atmosfēra šobrīd izskatījās par smagu. Tas vēlreiz pierāda, ka no tiem 14 000 FIS licencētajiem sportistiem, kuri konkurē pasaules rangā ir pavisam maza daļa, kas spēj „turēt krunku� PK līmenī, bet domāju, ka krievi gan vēl atzīmēsies.


Teds Ligetijs startā

Otrais brauciens Ligetijam izdevās fenomenāls, kas kopā deva atrāvienu 2.75 sekundes no itāļa Manfrēda Moegla un uz trešo vietu novirzīja pagājušā gada milzu slaloma kristāla globusa un PK kopvērtējuma kristāla globusa ieguvēju Marselu Hiršeru. Tik liels atrāviens no otrās vietas pēdējo reizi esot izdevies pirms 33 gadiem Ingemāram Stenmarkam, tā kā šo Ligetija sniegumu var skaitīt arī kā vēsturisku. Bet es priecājos kopā ar ASV treneriem, un jūtos atkal palielinājis savas pieredzes bagāžu un iemācījies jaunas lietas, kuras lēnām mēģināšu ieviest darbā ar Latvijas izlasi. Atzīšos, ka kad pats biju aktīvs sportists, protams, arī man liels sapnis bija turēt savās rokās PK trofeju, citādi jau laikam nav jēgas mēģināt ko sasniegt. Sapnis laikam būs bijis pietiekoši stiprs, jo nu man jau otro gadu pēc kārtas tas ir izdevies caur Teda Ligetija nopelniem. Atliek tikai turpināt tiekties pēc saviem sapņiem, ko arī novēlu visiem mūsu sportistiem, starp citu, vai ievērojāt slovāku sportista Adama Zampas 9. vietu šajā posmā?

Soldenas pasaules kauss Dināra Dorša rokās

Šodien (29. okt) visi ASV izlases treneri izņemot Maiku Deju jau ir devušies projām uz ASV, lai ar tur esošajiem slaloma braucējiem gatavotos Levi posmam. Palikusi Soldenā ir daļa sieviešu izlases, un mēs ar Tedu Ligetiju, jo arī Teds gatavosies priekš Levi. Sakarā ar to, ka posms ir pavisam tuvu, Ligetijs neredz jēgu doties pāri okeānam un pēc tam atpakaļ, tas sportistiem ir smags process arī dēļ aklimatizācijas. Šodien ir brīvdiena un šonedēļ paredzēts trenēties tikai slalomu, kad man būs tā iespēja piedalīties treniņu procesa rīkošanā esošajam pasaules ranga līderim. Safilmēšu treniņu procesu, izzināšu braukšanas tehniku, ko arī pēc tam izmantošu darbā ar mūsu sportistiem, šīs lietas man personīgi šķiet arī vislielākais ieguvums no šāda pieredzes apmaiņas brauciena.

Vakardien pēc sacensībām ASV komanda saņēma ielūgumu no Soldenas pilsētas, ierasties uz svinīgām vakariņām pieczvaigžņu viesnīcā. Vakariņās piedalījās vēl uz ASV neizbraukusī komandas daļa, Ligetija vecāki, un tas gods tajās piedalīties bija arī man. Šis bija cieņas izrādīšanas žests no Soldenas puses uzvarētājam un viņa komandai. Ligetija vecāki bieži brauc atbalstīt savu dēlu, bet ne uz visiem posmiem. Ievēroju, ka viņus līdz sacensību beigām vispār nevarēja just, viņi dzīvoja citā viesnīcā, un bija faktiski nemanāmi, droši vien Teds to tā ir nostādījis. Skatīties sacensības atlidojis bija arī Robija Kellija tēvs, dēlam šīs bija pirmās PK sacensības, kas diemžēl nebija veiksmīgas. Sportistu vecāki bieži brauc atbalstīt sportistus, jo, protams, jūt līdzi savām atvasēm kā neviens cits, un daudzos, ja ne visos, gadījumos tieši vecāku nopelni ir tie, kas sportistus līdz izlases līmenim ir aizvirzījuši, tomēr, ļoti tiek cienīta robeža starp to, kuram kas komandā ir jādara, un neviens no vecākiem komandas darbā nejaucas, kaut arī var just, ka katram no viņiem ir kāds viedoklis. Par šo tēmu runājot interesants piemērs ir jaunais austriešu braucējs Marsels Mathis, kurš PK Soldenā startēja pirmajā grupā, viņa tēvs ir viņa servismenis un brīžiem treneris. Viņa tēvs ir pazīstams kā Bodes Millera servismenis vēl pagājušajā sezonā, kurš pārstāv Head firmu. Jau pagājušajā gadā baumoja, ka kolīdz Bodes servismeņa dēls paaugsies un sāks ātrāk braukt, Bode zaudēs savu servismeni, jo slēpes tiks gatavotas priekš servismeņa dēla. Izskatās, ka tā arī ir noticis, un Bodem Milleram šogad ir bijušais Didiēra Kuša servismenis. Man sanāca noklausīties interesantu stāstu par sarunu starp šo jauno sportistu Marselu Mathisu, ASV izlases treneri un Mathisa tēvu, kurā ASV izlases treneris viņiem izteicis svarīgu atziņu: „Lai kaut ko sasniegtu, pirmais, kas jāizlemj ir vai Mathisa tēvs grib būt servismenis, treneris vai tēvs!� Šī, manuprāt, ir aktuāla atziņa daudzos gadījumos mūsu sporta veidā, un šajā jautājumā atšķirības starp Latviju un ASV nav nekādas.


Teda Ligetija servismenis Aleks Martins

Bet kaut arī Ligetija konts pēc vakardienas papildināsies par vēl 60 000 Šveices frankiem, šorīt brokastīs olas ar bekonu viņš cepa pats, un traukus pēc sevis arī prata novākt. Šī ir interesanta situācija, kas var izveidoties, redzot Soldenas pastiprināto uzmanību pret viņu. Iespējams, ka drīz apjomīgāks līgums, nekā Bode Milleram, tiek piedāvāts Tedam. Ja tas tā notiks, tad Tedam, būs iespējas dzīvot kā Bodem, citā vietā ar daudz lielāku komfortu. Tas tomēr atrautu viņu no komandas, un domāju, ka treneri par šo arī pārāk sajūsmā nebūtu, jo ļoti labi viss darbojas, kā ir. Arī pašam Tedam un Teda autoritātes klātbūtnei komandā ir liela nozīme. Domāju, ka vismaz, kamēr Teds ir līdzīga vecuma ar pārējiem komandas biedriem, un pārējā komandas daļa nav būtiski jaunāka par viņu, tikmēr arī viņš pats vairāk iegūst dzīvojot kopā ar pārējiem un neizvirzot atšķirīgas prasības savam komfortam. Bodes gadījums, tomēr, ir savādāks, viņš ir neapšaubāma autoritāte komandā, un jebkurš jaunāks sportists iegūst kaut ko kaut vai tikai raugoties uz viņu, bet jāsaprot arī tas, ka Bode ir gadus desmit vecāks par vairumu pārējiem sportistiem, un viņam savukārt kopīgas intereses ārpus treniņu un sacensību procesa ar citiem komandas biedriem radīt grūti, tādēļ arī, protams, pie iespējas viņš ir izvēlējies ceļu dzīvot atsevišķi no komandas, ko viņam nodrošina personīgā vienošanās ar šo Soldenas kūrortu.

Rīt trenēsimies slalomu, ir informācija, ka arī austrieši un vācieši kādu laiku vēl uzkavēsies Soldenā, lai gatavotos Levi. Visdrīzāk, ka mēs liksim trasi priekš Teda, bet pie pieprasījuma dažiem labākajiem no citām komandām tiks atļauts piedalīties treniņā ar Tedu, lai tā iegūtu visi.

Līdz nākamajam rakstam,
Dinārs.


Krievu jaunā cerība Sergejs Majtakovs